Čau, draudziņ 🤗 Savā pirmajā rakstā, kas ir te -> https://www.edunsporto.lv/?p=17618 es teicu ka būs turpinājums un te tas ir. 😉 Ņemam čaju vai kafiju, kādu našķi un iekārtojamies ērtāk, būs daudz un ceru 🙄 būs interesanti.
Ir jau gads riņķī,(izklausās tā itkā būtu trimdā vai cietumā 😅) un ir vēlme atkal padalīties ar savu pieredzi, pārdzīvojumiem, veiksmēm un neveiksmēm.
Man liekas visi zina, ka nekas dzīvē nav par velti. Lai kaut ko iegūtu/panāktu nākas no kaut kā atteikties vai sevi kaut kā ierobežot . Tievējot tas ir cukurs(saldumi un limonādes), ballītes ar lērumu alkohola līdz rītausmai, fastfoodi un visi pārējie “neveselīgi” produkti, ieradumi. Līdzi šiem ierobežojumiem un atteikumiem mainījās ne tikai mans ķermenis, bet arī domāšanas veids. Vērtību sistēmā arī parādās savas korekcijas. Zinu pats no savas pieredzes, ir grūti sākt kaut ko jaunu un vēl grūtāk ir turpināt, it īpaši, ja kaut ko nākas darīt pirmoreiz. Pats tur biju, pats tam gāju cauri, tāpēc arī zinu. Bieži gribas atmest ar roku visam.Atgādināšu, ka 2020.gada novembrī es svēru 116 kg, bet 2021.gada jūlijā tie bija jau tikai 84 kg. Un tāds tas ir joprojām 84-85 kg.

“Naher to visu, esmu pārāk noguris, lai kaut ko taisītu, gribu atpūsties” Vai atvelkot savu pakaļu no darba, pēc 10 stundu darbadienas: “Nē, šodien uz zāli neiešu, nejūtos labi, esmu noguris, izmircis, nu un vienkārši nestāv” zini, cik bieži bija šādas domas iezagušās- biežāk nekā tad, kad gribās. Kaut kāds absurds 😅 Cik morāli grūti paliek tad, kad tu esi nostaigājis uz zāli 2-3 mēnešus , atdevies tur sevi visu, bet rezultātu neredzi?🤔 Tādos brīžos tās rokas gribot- negribot nolaidīsies, jo neko nedarīt jau ir vieglāk. Tad es izņemu no skapja savus 2XL maiku, uzvelku un saprotu: ” Es līdz šim brīdim esmu gājis entos mēnešus,- vai tad sākumā bija vieglāk? Nē, tad kāpēc tagad būtu jābūt vieglāk? Gribi atkal XL’us nēsāt?’Nē, paldies!” Nu tāds riktīgs spēriens pa pirmo vietu😂 Un atkal esmu gatavs cīņai. Un caur šiem entajiem dueļiem pašam ar sevi rūdās raksturs un mainās viss pārējais.
Un tad ir tā lielā diena, kad pēkšņi Tu saskati rezultātu, no tevis iesētās sēklas ir kaut kas izaudzis. Johaidī, tad ir prieka pilnas bikses. 😆 Es to esmu panācis, rekur ir mana balva, un kā man patīk. Tad tu neviļus atkal atceries to brīdi, kad biji tur, kur rokas nolaidās, un saproti, kāds gan es esmu malacis, ka toreiz sevi neuzmetu. Un tad paliek interesanti, kas tad tur tālāk izaugs, kā mainīsies, kas nu galu galā sanāks? Un te tu jau aizmirsti, par to, kas bija iepriekš un sakties nākotnē. Ar entuziasmu,cerībām un bailēm. Jo strādāt nāksies vairāk. Un atkal sāksies apburtais aplis. Negribu, nevaru, naher. 😂 Un tad atceroties sākumu, davaj, es varu, es jau esmu tik tāl! ticis, nav atpakaļceļa. Un atkal nāks panākumi. 😉
Manuprāt, sanāca gana laba atbilde tiem, kas grib zināt, kas tās brīnumzālēm, kas palidz notievēt? Darbs un cīņa pašam ar sevi 24/7 gribētu rakstīt 365 bet 😂 rakstīšu 300 dienas gadā. “Normālam” ar takš kaut kad jābūt 😅
Paldies, ka izlasīji, ceru ka noderēs. Un atceries, Tu neesi vienīgais, kam ir grūti. 😉 Mans būt ar Tevi 🤗
Priecīgus Ziemassvētkus.😉🤗
P.s. Ir jau vēl kaut kas, bet to atstāsim nakamajai reizei.