Sveiki sveiki sveiki! Arī es citu iedrošināta, vēlos  padalīties šajā lieliskajā ceļojumā!
Mani sauc Zanda. Esmu 33 gadus jauna  sieviete, sieva un 5 bērniņu mamma…
Par sevi noteikti teikšu, ka vienmēr esmu bijusi dzīva, aktīva un vienmēr kustībā. Jau no bērnības. Pēc pirmajiem diviem bērniņiem ar tikšanu atpakaļ formā nebija problēmas. Gribētos pat teikt, ka izskatījos labāk nekā pirms. Bet, tad pieteicās 3 bērniņš un es nepaspēju vēl atgūties un atgūt formu, kad pieteicās 4 un, vēl pie nenomestāsvara pēc 4-ā bērniņa, pieteicās arī pēdējais, 5-ais. Jau  pēc 2 bērniņa es uzgāju Inetas blogu www. edunsporto.lv un ieguvu no tā tik daudz noderīgas informācijas!  Un tieši tas, ka pati Ineta bij PRET visāda veida badošanās un tautā “populārajām” diētām mani uzrunāja vēl vairāk, jo vārds Diēta /nedrīkst, manī nostrādā ar pilnīgu “pretreakciju”- nu,  tīri psiholoģiski.Un es taču, pati tā mīlu gatavot un baudīt ēdienu! Nu,  kā es varētu sēdēt uz salatlapām vai ēst maz..?!
 Līdz 3 bērniņam viss gāja ļoti labi, tiku pati ar visu smuki galā. Līdz 2019. gadā pēc 5 bērniņa – iedomājieties: tu ar sevi  tādu, jau tā sarodi /aprodi,  ka likās: aii, nu, ir tak normāli ??. Neesmu nemaz es tik resna. Tas taču pilnīgi normāli pēc 5 bērniem… Bet tikai, tad, kad ieraudzēju sevi bildēs, spēju šokā vien noelsties: vai, tiešām, tā esmu es? ‘ Vai tiešām es tā izskatos? Kā tas var būt? 42. izmēra apģērbs…”!?

Tas bija tiiiik smagi, vissāpīgāk bija redzēt sevi tādu spogulī, un  nespējot pieņemt to visu, varēju tikai audāt un raudāt un atceros: es vienkārši lūdzu: ES varu laist bērniņus pasaulē, man nav problēmu, varu atdot sevi, tikai lūdzu, Dievs, atdod man manu ķermeni ?.

Es nekad, nekad mūžā nebiju svērusi 84 kg… Iedomājieties: galvā vēl skaitīju: ak, tie ir nieka -15 g no  100 kg āāārpraaats…! Un es saprotu arī to, ka man vairs nav ne mazākās motivācijas un spēka atkal celties un sākt visu no gala, kas attiecas uz vingrošanu un veselīgo ēšanu… Bet pieņemt to visu es arī nespēju ar saviem 164 cm un 84 kg es blakus savam vīram izskatījos  kā liela, nelaimīga, nomākta mammele… Manī nebija nekāda dzīvesprieka,  nebija nekāda prieka pucēties. Uzvilku to, kas derēja un gāju….
Līdz es sapratu: nē,  Zanda, es varu raudāt, es varu čīkstēt, bet no tā taču nekas nemainīsies! Neviens, neviens cits nekad nenāks manā vietā un nedarīs un nemainīs. Es varu vainot visus, meklēt attaisnojumus, pieņemt to kā normu vairāku bērnu mammai, vai saņemties vēlreiz un celties kājās.
Un, tad Facebook ieraudzēju Inetas reklāmas postiņu ar aicinājumu pievienoties Tievēšanas izaicinājumam “Pretī rudenim”.
 Es 3 nedēļas staigāju, domāju un cīnījos ar sevi, uzrakstīt Inetai vai nē, personīgi, jo es vienkārši zināju, uz ko iešu, bet, vai tiešām esmu gatava no visa atteikties? Jo, ja, es ko daru, tad no sirds un dvēseles un es negribētu pievilt ne cilvēku, ne tērēt viņa laiku.
 UN pēkšņi Ineta, kurai FB  ir tik daudz sekotāju, draugu, paziņu (mēs pat vēl pat nebijām kontaktejušās nekādā veidā):  apsveica mani Dzimšanas dienā! Un, tad es sapratu,  ka viss, tas bija punkts uz “I”,  un es pieteicos “Rudens izaicinājumam” septembrī ar starta svaru 79.2 kg. Ar Inetu izrunājoties sapratām,  ka man vajadzīgs vienkārši grūdiens atpakaļ sliedēs, jo par uzturu es ar gadiem biju jau samācijusies lasot viņas blogu, vienkārši šoreiz organisms tiešām bija pamatīgi iesprūdis, un vajadzēja atgriezties uz pareizās ēšanas takas, un man jau uz to brīdi vairs nebija nekādas motivācijas celties un atsākt. Sapratu pati netikšu šoreiz galā…:(
Jau pirmajā mēnesī es zaudēju – 10 cm vidukli un – 4 kg bez badošanās kā solīts. Man bija sastādīta sava indivuduāla ēdienkarte,  (es atzīmēšu arī to, ka nedzīvoju Latvijā, bet Dānijā) pakāpeniskai svara samazināšanai. Un,  ja jums liekas, ka tievēt nozīmē dzīvot uz salātu lapām vai badošanos, tas ir tiiik vecs mīts!! Manā ēdienkarte bija gan saldie kēksiņi, kūciņas, gan dažādi saldie. Viss bija ļoti sabalansēti. Jau pēc 2 mēnešiem es raudāju, bet šoreiz no prieka, no laimes, jo es sāku ielīst drēbītēs, kurās  nevarēju ietikt līdz pusei. Vai vispār nemaz. Es ielīdu savās mīļākajās kleitiņās. Es cēlos atkal ar prieku, man atkal gribējās saposties, sev vai vīram par prieku. ES atguvu pašapziņu.
Es tiešām vēlējos būt skaista sieviete, skaista sieva un skaista mamma saviem 5 bērniniem..
Bez iegūtās ēdienkartes, protams neizpalika  sports, jo zināju, ka labāki rezultāti būs, ja pievienošu sportu.  Iegūt stingrāku ķermeni, savākt vēderu  man palīdzēs vingrošana. Arī šajā jautājumā Inetas mājas lapā var atrasts ļoti  daudz informācijas,  plus viņa mums,  esot šajā grupiņa regulāri padalījās ar saviem ieteikumiem un vingrojumiem. Man viss tika iedots, pārējais viss atkarīgs: ”cik ļoti tu to vēlies”….
Jūs teiksiet:  jā, bet, es nevaru, man ir mazi bērni un mājas tik daudz darāmā. Kad, lai es gatavoju, kad, lai  pavingroju, kad, lai izeju?
Bet es saku visu var, ja grib. Es negāju  vingrot uz sporta klubu, kaut tas atradās 500 m no mājām, jo es nespēju Savu personisko vajadzību dēļ: vot redz, Zanda grib smuku augumu,  ģimeni atstāt otrajā plānā… Nu, nespeju! Mana sporta zāle, mani spēkā vingrojumi bija mani bērni. Jau pēc pirmajiem bērniem vingroju mājas apstākļos, kamēr šūpināju bērnus šūpolēs, pievilkos pie šī paša šūpoļu karkasa. Visur, kur vien redzēju, iespēju vingrot, to atradu un vingroju. Kad visi darbiņi bija sadarīti, parasti vakaros: mēs visi savācamies kopā un es izmētāju, izšūpinaju, cēlu, liku bērnus uz kājām, rokām augšā – lejā kā vien sanāca,  lai izpildītu sev zināmos, efektīgos vingrojumus. BĒRNIEM prieks un man labums… Vēlāk jau iegāja ikdienas ritmā,  ka vienu dienu skrēju, otru vingroju.
Visu savu bērnību biju skrējusi… sacensības un distances…..teikšu godīgi toreiz tas pieriebās.  Gribējās darīt visu citu, tikai ne skriet, bet iekšā tā sajūta:  vajag.  Ziniet,  sākumā skrēju ar sakostiem zobiem un kilometriņu, līdz tas viss tā iepatikās un iegaršojās, ka sāc lauzt savas prāta robežas un beidzot mans “Nevaru” aizgāja pat līdz 9 km. Nekad nedomāju, ka skriešana izstrādās tādu prieka devu. Pamēģiniet!
Vecākā meitiņa (11 gadi) vienmēr ar riteni līdzi,  kad skrienu vai, ja vingroju arī, un arī veselīgais, manis gatavotais ēdiens garšo. Mēs vecāki, esam tomēr tā sakne, un piemērs saviem bērniem. Ko mēs viņos no bērnības ieliksim, ar to arī viņi uzsāks un dzīvos savu dzīvi. Mēs visu daram kopā.
Vislielākā cīņa šajā ceļojumā noteikti ir un būs ar: “slinkumu un negribu, nevaru”.  Ir tik viegli pēc nogurdinošas pilnas dienas vienkārši laiski atlaisties, apsēsties dīvāniņā, nevis celties, gērbties un iet skriet vai  vingrot. Bet, ja tu tikai iesāksi, salauzīsi šo “negribu”,  es jums garantēju tas būs bijis tā vērts. Tā gandarījuma sajūta, un vēlāk,  kad pamani kā transformējas tavs ķermenis!  Tās ir kolosālas sajūtas!
Neskaties ar acīm, nedomā ar prātu: ārprāts cik mēnešu tas prasīs, cik ilgi… Izdzīvo dienu pēc dienas, pieturies pie veselīgas ēdienkartes, pavingro, pastaigā un pat nepamanīsi kā iet laiks, un pat,  ja svari brīžiem spītīgi turēsies pretī, apkārtmēri, apģērbs teiks savu. ZANDA GARANTĒ!
Es IESĀKU savu ceļu ar 79,2 kg un tagadējais svars 66,5 kg (it kā nekas ārkārtīgi liels),  bet es vēl eju pretī savam mērķim, vēl druscīt, vēl mazlietiņ! Un es to izdarīšu!
Bet, lai bildes runā pašas par sevi. Vēlos tikai iedvesmot tos, tās, kas vēl šaubās, netic –  tas viss strādā un strādā uz palikšanu!
CELIES un SĀC DARĪT, JO NEVIENS TAVĀ VIETĀ TO NEIZDARĪS.
TAS IR TĀ VĒRTS. NE KĀDA CITA DĒĻ – SEVIS DĒĻ. CELIES UN EJ PRETĪ MĒRĶIM.
 Un esi drošs, ka INETA TEV tajā palīdzēs ar visu sirdi un dvēseli!  Palīdzēs izdarīt ar baudu, jo tas ir viņas sirdsdarbs, un arī kopējā grupiņa dod lielisku motivāciju un spēku iet tālāk.
Paldies,  INETIŅ,  ka atgriezi mani dzīvē, ka atgriezi smaidu manā sejā!
Ar cieņu
Zanda